Whatever you are, be good one /A.Lincoln/

Pētniecība

Lasīt citus rakstus

Darba Devēju intereses Eiropas Savienībā

2008.gada 23.maijs


Līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ikdienišķs ir kļuvis jautājums par darba devēju interešu pilnvērtīgu paušanu un ievērošanu, pieņemot attiecīgus lēmumus ES līmenī. Šāda nepieciešamība vispirms izriet no ietekmes, kādu rada pieņemtie lēmumi uz darba devēju aktivitātēm ES vienotajā un Latvijas tirgū. Tomēr redzam, ka ir vieni, kas apzinās savas iespējas, bet citi ļaujas citu valstu interešu noteiktiem ‘’spēles noteikumiem.’’

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) kā lielākā uzņēmēju organizācija Latvijā sniedz jebkuram Latvijā esošam darba devējam pietiekamu informāciju, lai gūtu skaidru priekšstatu par darba devēju organizāciju iespējām pārstāvēt to biedru (darba devēju) intereses ES lēmumu pieņemšanas procesos, jeb citiem vārdiem – darba devēju interešu efektīvu lobēšanu.  LDDK ir pieredze gan par normatīvo aktu projektu un politikas plānošanas dokumentu ierosināšanu, gan ar saskaņošanas un lēmumu pieņemšanas kārtību ES. LDDK pievērš uzmanību lēmumu pieņemšanas procesā iesaistītajiem spēlētājiem, bet savā darbībā balstās uz darba devēju interešu pārstāvjiem – darba devēju organizācijām. Ņemot vērā darba devēju organizāciju īpašo lomu un atbildību ES rīcībpolitikā, nozīmīgs instruments darba devēju interešu aistāvībā ir sociālais dialogs un trīspusējās konsultācijas.

Interešu pārstāvība, jeb lobēšana

Ar lobēšanu saprotama dažādu valstisku lēmumu, jo īpaši likumdošanas jomā, ietekmēšana, ko veic attiecīgo interešu grupu pārstāvji nolūkā panākt savām interesēm atbilstošu problēmas risinājumu. Lai gan sabiedrībā nereti sastopams negatīvs viedoklis par lobēšanas procesu, tomēr pietiekami sakārtotā tiesiskā vidē lobēšana ir būtisks instruments, lai ieinteresēto pušu viedoklis būtu uzklausīts, izvērtēts un ņemts vērā. Lēmumus ES pavisam noteikti pieņem „pietiekami sakārtotā tiesiskā vidē”, kā rezultātā attiecīgo interešu lobēšana ES ir šā brīža lēmumu pieņemšanas neatņemama sastāvdaļa. Šāda situācija izveidojusies, ievērojot gan ES gandrīz 50 gadu tradīcijas lēmumu pieņemšanā, gan dažādo lobiju būtisko ieguldījumu šo lēmumu pieņemšanā.

Lobēšana var notikt ar dažādu metožu jeb taktisko paņēmienu palīdzību. Interešu pārstāvji atkarībā no gadījuma izvēlās arī attiecīgo taktisko paņēmienu, kā ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu sava klienta interesēs. Vienā gadījumā efektīvākais interešu pārstāvības paņēmiens būs tieša saruna ar politikas veidotāju (t.s. tiešā lobēšana), ko parasti veiks interešu grupas pārstāvis (lobists), savukārt citā gadījumā par veiksmīgāko var izrādīties „netieša” lobēšana, proti, situācijas, kad nenotiek tiešas sarunas ar lēmumu pieņēmējiem, bet viņu viedoklis tiek ietekmēts, piemēram, ar vēstuļu vai protestu palīdzību. 

Lobiji un darba devēju organizācijas

Lobēšana ir pietiekami sarežģīts un intelektuāls process, tādēļ ļoti liela nozīme ir tam, kas konkrēti pārstāv kādas grupas intereses. Lobēšanu var īstenot ar īpašu profesionālu lobistu starpniecību, kas gūst peļņu ar savu darbu vai arī ar interešu grupu, piemēram, darba devēju organizāciju starpniecību, kas peļņu negūst.  Ievērojot to, ka darba devēju organizācijas ir īpašs darba devēju interešu pārstāvības nodrošinātājs, kā arī to, ka darba devēju organizācijas ir daudz pieejamākas darba devējam, salīdzinot ar profesionāliem lobistiem. ES darba devēju organizācijas spēlē īpaši nozīmīgu lomu pārstāvot savu biedru – darba devēju intereses ES lēmumu pieņemšanas procesā. Nozīmīgākais darba devēju interešu pārstāvis ES līmenī ir Eiropas Biznesa konfederācija (BusinessEurope), kas apvieno 39 darba devēju federācijas no 33 valstīm, pārstāvot ap 40 miljoniem uzņēmumu intereses.

Latvijas darba devēju intereses pārstāv dažādas darba devēju organizācijas, kas galvenokārt ir veidotas pēc nozaru principa. Šīs darba devēju organizācijas var pašas iesaistīties lobēšanas procesā ES vai arī paust savas intereses, izmantojot ES līmeņa attiecīgās nozares darba devēju organizācijas. Tā, piemēram, Latvijas būvnieku intereses varētu tikt pārstāvētas vai nu ar Latvijas Būvnieku asociācijas starpniecību vai arī, izmantojot Eiropas Būvniecības Industrijas Federāciju (FIEC), kas ir nozīmīgs spēlētājs ES līmenī. Līdzīgs mehānisms var darboties arī citās nozarēs (autotransports, bankas, tūrisms, lauksaimniecība, u.c.), kur ar nacionālo vai ES līmeņa nozaru organizāciju palīdzību darba devēji var efektīvi aizstāvēt savas intereses.

Taču par iespējami efektīvāko interešu lobēšanas veidu atzīstama BusinessEurope un CEEP  darbība. Jo īpaši tādēļ, ka BusinessEurope un CEEP ir vispāratzītas darba devēju intereses pārstāvošas organizācijas, kas uzstājas kā ES sociālā dialoga un trīspusējo konsultāciju subjekti. Lai gan abas minētās organizācijas ir nozīmīgi spēlētāji ES līmeņa politikas veidošanas procesā, vadoties no Latvijas darba devēju pārstāvētajam nozarēm un darbības veidiem, pieejamāka ir BusinessEurope, kuras biedrs ir arī Latvijas darba devēju organizācija. Līdz ar to Latvijas darba devēju interešu aizstāvībai pieejami arī BusinessEurope resursi (cilvēkresursi un finanšu resursi) un pieredze interešu pārstāvībā ES lēmumu pieņemšanas procesā.

Papildus jāatzīmē, ka LDDK ietekmē ES lēmumu pieņemšanu un to īstenošanu arī  bez BusinessEurope starpniecības. Tā kā atbilstoši 2004.gada 1.oktobra trīspusējai vienošanās par sociāli ekonomisko sadarbību  Latvijas Republikas Ministru kabinets uzsver LDDK kā nacionālā līmeņa darba devēju interešu pārstāvja trīspusējās sarunās starp Ministru kabinetu, darbinieku arodbiedrībām un darba devēju organizācijām, lomu nacionālo interešu aizstāvībā ES. Tas sniedz iespēju LDDK būtiski ietekmēt arī Ministru kabineta nostājas, jeb pozīcijas kādā konkrētā jautājumā.

Šī duālā situācija padara LDDK par darba devēju intereses pārstāvošo organizāciju, kuras viedoklis tiks uzklausīts gan, pieņemot lēmumus par Latvijas valsts nostāju kādā konkrētā ar ES politiku saistītā jautājumā, gan arī ES līmenī, kur LDDK intereses pārstāv BusinessEurope. Papildus arī jānorāda, ka LDDK viedoklis ir nozīmīgs ne tikai sagatavojot nacionālās pozīcijas par ES politikas jautājumiem, bet arī tad, kad attiecīgais ES politikas jautājums tiek transponēts nacionālajās tiesībās. Piemēram, gadījumā, kad ES ir pieņemta direktīva, kas dalībvalstīm ir saistoša ar sasniedzamo mērķi, bet ļauj valstij pašai noteikt tā sasniegšanas formas un metodes, tā Latvijā parasti tiek transponēta ar likumu vai Ministru kabineta noteikumu starpniecību, kuru saturu var ietekmēt LDDK gan Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes un tās apakšpadomju sistēmā, gan arī tieši darbojoties normatīvo aktu projektu izstrādes darba grupās kā valdības partneris. Līdzīgi var darboties arī jebkura cita attiecīgās nozares darba devēju organizācija, sniedzot valsts iestādēm atbalstu un informāciju tiesību aktu projektu un politikas dokumentu projektu izstrādē.

Lobēšana ES līmenī nozīmē to, ka darba devēju intereses jāpauž attiecīgā vietā un laikā, kā rezultātā ļoti svarīgi ir apzināt ES lēmumu procesā iesaistītās ES institūcijas un iestādes. Atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma  7.pantam, ES ir 5 institūcijas: Eiropas parlaments (EP), Padome, Eiropas Komisija (EK), Eiropas Kopienu Tiesa un Revīzijas Palāta. Padomei un EK palīdz Eiropas Ekonomisko un Sociālo lietu komitejā (EESK), kā arī Reģionu komiteja, kuras darbojas padomdevēju statusā.

Šobrīd aktīvākais kanāls darba devēju interešu paušanai ir EK, EP un Padome, kā arī abas padomdevēju statusā esošās komitejas, un ar šīm institūcijām saistītie lēmumu pieņemšanas posmi. ES ietvaros ir izveidoti arī dažādi citi formējumi – Eiropas Centrālā Banka, dažādas aģentūras un arī Eiropadome , u.c., tomēr šīs nav ES institūcijas klasiskā izpratnē un darba devēju organizāciju loma tajās nav tik efektīva. Tai pat laikā nevar nenovērtēt arī šo veidojumu ietekmi uz lēmumu pieņemšanu un risinājumu piedāvāšanu, kā rezultātā no darba devēju interešu lobēšanas viedokļa šīs institūcijas ir svarīgi apzināt (atbilstoši jautājuma specifikai).

Atsevišķi pieminama EESK, kas ir padomdevēja iestāde Padomei un EK, kas sastāv visdažādāko sabiedrības sociālo veidojumu pārstāvjiem. ESLK galvenā lēmējinstitūcija ir pilnsapulce ar 317 locekļiem. ESLK locekļus pēc nacionālo valdību ieteikuma apstiprina Padome uz četriem gadiem. Pilnsapulce dalās trīs lielās grupās – I. Darba devēju pārstāvji, II. Darbinieku pārstāvji, III. Citu nozaru pārstāvji. Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā noteiktos gadījumos EK un Padomei ir jākonsultējas ar ESLK, bet citos gadījumos ir izvēle – konsultēties vai nē. Pēc Amsterdamas līguma grozījumiem Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā arī EP var konsultēties ar ESLK.

Priekšlikuma sākotnējā apspriešana

Ņemot vērā to, ka EK ir likumdošanas iniciatīvas monopols, tad faktiski jebkurš priekšlikums dalībvalstīm saistoša regulējuma ieviešanai tiks sākotnēji „uzrakstīts” EK. Pirms iesniegt priekšlikumu apspriešanai Padomē un EP, EK parasti izstrādās t.s. „zaļo grāmatu”, kurā atspoguļos aktuālo problēmu un iespējamos risinājumus. „Zaļās grāmatas” mērķis Nr.1 patiesībā ir izraisīt diskusiju visos iespējamos līmeņos no visiem iespējamiem „spēlētājiem”, lai EK spētu izvērtēt vai vispār attiecīgā iniciatīva ir nepieciešama un pozitīvas atbildes gadījumā novērtēt piedāvāto risinājumu iespējas tikt atbalstītiem visās nākamajās stadijās. Par „zaļo grāmatu” šajā stadijā var izteikties ikviena institūcija un interešu grupa.

EK ietvaros darbojas ap 1000 dažādu ekspertu komisiju, kuras izveidojuši attiecīgie EK ģenerāldirektorāti. Šīm komisijām nav formālu tiesību ietekmēt lēmumu, bet EK labprāt izmanto tās, kā „simulāciju” attiecīgo interešu sadursmēm jau nākamajos līmeņos. Šajās komisijās piedalās dalībvalstu eksperti, dalībvalstu arodbiedrību un darba devēju pārstāvji. Tādējādi jau pašā procesa sākumā EK iegūst nepieciešamo informāciju par iespējamām grūtībām un interesēm. Pastāv arī komisijas, kur piedalās tikai darba devēju, arodbiedrību un EK pārstāvji. Šajās komisijās EK arī piedāvā izstrādāto „zaļo grāmatu” un aicina izteikt komentārus un iebildumus. Līdz ar to ir ļoti būtiski darba devējiem jau šajā stadijā iegūt un izvērtēt nepieciešamo informāciju, lai būtu iespējams aizstāvēt savas intereses pēc formulas – jo ātrāk, jo labāk. Tomēr, lai to izdarītu, nepieciešama attiecīgā jautājuma laba sagatavošana, jo EK var pieņemt darba devēju sniegto informāciju, ja piedāvātie priekšlikumi ir konstruktīvi un izsvērti, kas neved strupceļā.

Šajās komisijās Latvijas darba devējus pārstāv LDDK, tādēļ ir ļoti būtiski Latvijas darba devējam informēt un apspriest savas intereses jau laicīgi. Papildus šajās komisijās piedalās pārstāvji no BusinessEurope, kas pārstāv ES darba devēju intereses sarunās ar ES institūcijām visos līmeņos. Šajā organizācijā ieklausās un šim dialogam ir sena vēsture.

Ja kāds no „zaļās grāmatas” priekšlikumiem gūs atbalstu, iespējams, EK izstrādās t.s. „balto grāmatu” , kur jau būs definēta pavisam konkrēta problēma un izstrādāts detalizēts problēmas risinājums. Arī šis dokuments sākotnēji parādīsies šajās ekspertu komisijās, kur būs iespējams paust savu viedokli arī darba devējiem. Ja „baltā  grāmata” apmierinās Padomi, tad tai jau var sekot vesela darbības programma ar tālejošām sekām – dažādām iniciatīvām un ļoti konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem.

Papildus iepriekš minētajam īpaša uzmanība būtu pievēršama arī sociālajam dialogam un trīspusējām konsultācijām ES līmenī, jo šajos procesos darba devējiem kā vienam no sociālajiem partneriem ir iespējas paust savu viedokli un aizstāvēt to. Galvenokārt šo funkciju ES īsteno BusinessEurope un CEEP, bet darbinieku intereses pārstāv ETUC. 

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 138.pantā ir noteikts EK uzdevums veicināt darba devēju un darbinieku apspriedes Kopienas līmenī, un pienākums veikt visus attiecīgos pasākumus, lai veicinātu sociālo partneru dialogu, samērīgi atbalstot abas puses. Šādas apspriedes starp sociālajiem partneriem līdzīgi kā tas notiktu nacionālā līmenī ir brīvprātīgas, t.i., sociālajiem partneriem nav uzlikts tiešs pienākums piedalīties šādās apspriedēs. Šādu brīvprātīgo apspriežu, kurās sociālie partneri diskutē par visdažādākajiem jautājumiem, rezultāts var materializēties arī līgumisku attiecību (piem., koplīguma attiecību) nodibināšanā. EK uzdevums ir veicināt šādu sadarbību starp darbiniekiem un darba devējiem, jo sociālās politikas izstrāde nav iedomājama bez sociālo partneru iesaistīšanās.

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 138.pants attiecas gan uz sociālo dialogu (sadarbība starp darba devējiem un darbiniekiem), gan arī trīspusējām konsultācijām ES līmenī. Šajā kontekstā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 138.panta otrajā daļā  noteikts, ka pirms EK iesniedz priekšlikumus sociālās politikas jomā, tā apspriežas ar darba devējiem un darbiniekiem par Kopienas rīcības iespējamo virzību. Tomēr ar šādu apspriedi sociālo partneru viedokļa noskaidrošana nebeidzas. Atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 138.panta trešajai daļai, ja EK pēc šādas apspriedes atzīst Kopienas rīcību par vēlamu, tā apspriež ar darba devējiem un darbiniekiem paredzēta priekšlikuma saturu. Tādējādi sociālo partneru viedoklis tiek noskaidrots gan par nepieciešamību veikt noteikta veida pasākumus, gan arī par šo pasākumu saturu. Sociāli partneri, apspriežot EK priekšlikumu, iesniedz EK atzinumu vai, vajadzības gadījumā, ieteikumu. Neskatoties uz to, ka šis konsultāciju process un sarunas starp sociālajiem partneriem ir samērā sarežģītas, šī Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā paredzētā procedūra dod darba devēju intereses pārstāvošām organizācijām iespējas tieši iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā.

EK sadarbība ar darba devējiem un darbiniekiem, nolūkā noskaidrot sociālo partneru viedokli par jautājumiem, kas saistīti ar sociālās politikas jomu, var aicināt sociālos partnerus pašus uzņemties aktīvu lomu, lai risinātu to intereses skarošus jautājumus. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 138.panta ceturtajā daļā ir ietverta norma, kas paredz, ka gadījuma, ja notiek šāda apspriede, darba devēji un darbinieki var informēt EK par vēlmi sākt 139. pantā paredzēto procedūru, proti, sociālie partneri var uzsākt savstarpējas sarunas jeb dialogu, kā rezultātā nodibināt līgumattiecības. Citiem vārdiem, darba devēji un darbinieki var noslēgt Eiropas Savienības līmeņa vienošanos (koplīgumu), kas var kļūt par Eiropas Savienības tiesību avotu. Šādas darba devēju un darbinieku apspriedes, atbilstoši līguma 138.pnata ceturtajai daļai  nenotiek ilgāk par deviņiem mēnešiem, ja viena paši darba devēju un darbinieki kopā ar Komisiju nenolemj pagarināt sarunu ilgumu.

Lēmumu pieņemšana

ES līmenī (ES institūcijās) lēmumi, kas vēlāk ir saistoši ES dalībvalstīm un to iedzīvotājiem, pamatā tiek pieņemti sešos veidos: EK pieņem lēmumu viena pati; Padome un EK pieņem lēmumu (bez konsultācijām ar EP); Lēmumu pieņem Padome un EK, konsultējoties ar EP; Padome, EK un EP pieņem lēmumu savstarpēji sadarbojoties; Padome, EK un EP pieņem lēmumu savstarpēji vienojoties; Lēmumu var pieņemt, ja par to pieņem Padome pēc EP piekrišanas.   

Papildus formālam lēmumu pieņemšanas procesam iespējams veikt arī mazāk formālas aktivitātes, tomēr absolūtajā vairākumā gadījumu šādas aktivitātes veiks profesionāli lobiju biroji,  bet tad pasūtītājam jau tas būs būtisks papildus izdevums. Šādi biroji visbiežāk ir sabiedrisko attiecību uzņēmumi, kas sākumā izpēta attiecīgo spēles laukumu un spēlētājus, bet vēlāk piedāvā iespējamo stratēģiju. Jāapzinās, ka Latvijas mēroga darba devēju organizācija ne vienmēr varēs atļauties šādus pakalpojumus, tomēr to noteikti varēs atļauties tādā mēroga organizācija kā BusinessEurope vai CEEP vai FIEC . Vienlaikus iespējamas situācijas, kad Latvijas darba devēju intereses nesakrīt 1:1 ar „lielo” ES dalībvalstu darba devēju interesēm (piemēram, būvniecības sektorā), kā rezultātā cerēt uz BusinessEurope, FIEC, vai citu līdzīga mēroga specializētu darba devēju organizāciju ne vienmēr ir lietderīgi. Šādā gadījumā Latvijas darba devēju organizācija var aizstāvēt savas intereses pamatā tikai ar valdības starpniecību.

Lai Latvijas darba devēja viedoklis tiktu sadzirdēts arī valstiskā līmenī, ar LDDK un nozaru asociāciju starpniecību svarīgi paust savu nostāju nacionālajā pozīcijā. Nacionālā līmenī pozīciju izstrādā  saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada 16.augusta Noteikumiem nr.596 „Latvijas Republikas nacionālo pozīciju Eiropas Savienības jautājumos izstrādes, apstiprināšanas un pārstāvēšanas kārtība” (turpmāk – noteikumi), kurus LDDK uzskata, ka vēl būtu jāpilnveido. 

Atbilstoši noteikumiem tiek noteikta viena atbildīgā iestāde par konkrētu jautājumu un līdzatbildīgās iestādes, kuras tad būs tās institūcijas, kas saskaņos nacionālo pozīciju nacionālajā līmenī un virzīs to apstiprināšanai MK. Atbildīgā iestāde ar ministra rīkojumu izveido darba grupu pozīcijas saskaņošanai, nepieciešamības gadījumā pieaicinot ekspertus, sociālos partnerus un citu institūciju pārstāvjus.  Noteikumu 33.punktā noteikts, ka „Ja saskaņā ar normatīvajiem aktiem attiecīgās nozares jautājumu nepieciešams saskaņot ar nevalstiskajām organizācijām vai sociālajiem partneriem, to pārstāvji tiek iekļauti šo noteikumu 11.punktā minētajās starpinstitūciju darba grupās”. Praksē tas nozīmē to, ka darba devēju organizāciju pārstāvji piedalās daudzās uz noteikumu 11.punkta pamata izveidotās darba grupās, kur var paust un aizstāvēt savu viedokli. Atbildīgajai institūcijai šis viedoklis nav obligāti jāņem vērā, bet jebkurā gadījumā tas tiek atspoguļots un par to uzzina gan Saeimas attiecīgā komisija (kur pozīcija tiek saskaņota), gan MK (kur pozīcija tiek apstiprināta). Vairumā gadījumu šajās darba grupās piedalās LDDK pārstāvji.

Ikviena lēmuma pamatā ES ir intereses. Tās var būt ES intereses, dažādu interešu grupu vai pat individuālu dalībvalstu intereses. Latvijas uzņēmējiem svarīgi savlaicīgi apzināties savas iespēja, lai ietekmētu lēmumu pieņemšanu ES, izmantojot tās sadarbības metodes, kas jau pastāv šobrīd. Tas nozīmē, ka Latvijas darba devējs var tikt sadzirdēts arī tad, ja tam nav lieku finansu resursu savu interešu lobēšanai, tā vietā izmantojot darba devēju organizācijas Latvijas un ES līmenī. Nepieciešams arī valsts institūciju atbalsts un pamudinājums, lai darba devēji aktīvāk iesaistītītos lēmumu pieņemšanas procesā gan ES, gan nacionālajā līmenī, jo tikai aktīvas un stratēģiskas rīcības rezultātā ikvienā jomā būs iespējams darboties pēc noteikumiem, kas ir skaidri, saprotami un vērsti uz attīstību. Mums jau ir gan veikmsīga, gan ne tik veiksmīga pieredze ar Pakalpojumu direktīvu, REACH, gaidāmas nopietnas diskusijas par sociālo un darba politiku, piemēram, Darba laika direktīvu, nodokļu harmonizāciju, kā arī neskaitāmas viedokļu sadursmes nozaru attīstībai nozīmīgos jautājumos.